Kā sliekas elpo?

Slieku kaudze

Tārpi elpo caur ādu, jo viņiem nav plaušu vai deguna. Viņu muti izmanto organiskā un puves materiāla, kā arī augsnes ēšanai. Elpošana caur ādu ļauj viņiem ilgstoši atrasties pazemē. Viņiem nav arī acu vai ausu, bet viņi drīzāk izjūt savu ceļu kopā ar ķīmiskajām un gaismas jutīgajām šūnām.

Ādas mitrumam ir galvenā loma skābekļa iekļūšanā tārpā. Tārps pakļauj sevi skābeklim, vai nu atrodoties ārā, vai arī iepūšoties augsnē. Skābeklis atbilst ādas mitrumam un sadalās, lai uzsūcas caur mazajiem sīkajiem asinsvadiem, ko sauc par kapilāriem tieši zem ādas virsmas. Pēc tam skābeklis pārvietojas pa šīm asins plūsmām un tiek izstumts visā ķermenī ar saviem pieciem lielākiem asinsvadiem, kas atgādina sirdis. Caur ķermeni kapilāri izmet oglekļa dioksīda atkritumus no tiem pašiem kapilāriem caur ādu un prom no tārpa.

Tārpi lielāko daļu laika pavada zem zemes vai zem lietām, jo ​​viņu ādai jāpaliek mitrai. Nevar ļaut izžūt, vai arī poras neļaus skābekli sadalīt un pēc tam absorbēt. Parasti tārpu dzīvei augsnē ir pietiekami daudz skābekļa. Lietus laikā ir aizdomas, ka zeme ir tik mitra, ka nav pietiekami daudz skābekļa, lai ieelpotos, tāpēc tie bieži nāk virspusē, cenšoties izvairīties no nosmakšanas. Arī tārpi vairāk nonāk naktī naktī, lai izvairītos no dienas karstuma. Viņi nespēj elpot zem ūdens, jo ūdens aizsprosto poras. Mitrums, bet ne mitrs ir viņu izdzīvošanas atslēga.

Slieku kokoni

Šīs mazās radības ir aukstasinīgas un faktiski inkubējas no kokoniem, nevis dzimst dzīvas. Kad tārps vairojas, tas atstāj aiz sevis mīkstu goo maisiņu, kurā atlikuši nepieciešamie mēslošanas elementi. Pēc to maisa ievietošanas netīrumos ārējā daļa sacietē un kļūst āda, bet paliek mitra. Embriji aug iekšā līdzīgi kā vistas olā. Maisā esošās barības vielas augošajam embrijam piegādā tajā laikā nepieciešamo skābekli. Kad barības vielas izbeidzas, embrijs atbrīvojas un sāk dzīvot vidē, kur tas sāk saņemt skābekli tieši caur ādu.

Sliekas uz augsnes